Galvenā visu alternatīvo strīdu risināšanas mehānismu veidu metode ir starpniecība. Jebkuras domstarpības starp personām tiek risinātas uz brīvprātības un vienošanās principiem, atrodot strīda risinājumam labāko kompromisu. Būtiska ir dispozitīvā metode, kura ļauj personām izvēlēties sev atbilstošākās strīda risināšanas formas. Savukārt metode ar vislielāko piespiedu varu uzspiež pusēm risinājumu. Pie šādām metodēm pieskaita dažādus šķīrējtiesu veidus: ad hoc šķīrējtiesa, kura tiek izveidota konkrēta civiltiesiska strīda izšķiršanai un patstāvīgās šķīrējtiesas, kuras realizē patstāvīgu darbību dažādu civiltiesisko strīdu izšķiršanai. Metode, kurai ir vismazākā piespiedu vara, atstāj lēmuma pieņemšanu par strīda atrisinājumu pušu ziņā. Šāda metode ir mediācija, kurai var būt vairāki modeļi:

1. tīrā mediācija (angļu pure mediation) – veic mediators ārpus tiesas procesa.

2. tiesas atvasinātā mediācija (angļu court – annexed mediation) – veic mediators pēc pusēm saistoša vai nesaistoša tiesas ierosinājuma. Tiesvedība uz mediācijas procesa laiku tiek apturēta.

3. tiesas mediācija (angļu court – internal mediation) – tiesas procesa ietvaros veic tiesas mediators (tiesnesis, tiesas darbinieks vai cits subjekts). Ja mediāciju veic tiesnesis, tam jābūt tiesnesim, kurš neskata attiecīgo lietu pēc būtības.

4. integrētā mediācija (angļu integrated mediation) – tiesa tiesvedības procesā mēģina rast iespēju pušu sadarbībai, izmantojot un savstarpēji kombinējot tiesvedības procesa un mediācijas procesa iezīmes. Metodes ir arī samierināšana un sarunas.